Mamma devās strādāt uz Itāliju, kad mēs ar brāli vēl bijām bērni. Man tobrīd bija 12 gadi, bet brālim Andrejam – 10. Mūs viņa uzticēja vecmāmiņas gādībai, jo tēvs bija pametis ģimeni citas sievietes dēļ, un kopš tā laika mēs viņu vairs neredzējām.
Atmiņā joprojām spilgti saglabājies brīdis, kad atvadījāmies. Mamma mūs apskāva un noskūpstīja, apsolot, ka drīz būs atpakaļ.
– Tas nebūs ilgi, tikai mazliet! Neuztraucieties, es drīz būšu mājās. Es arī atvedīšu dāvanas, lai jums ir viss, ko vēlaties. Vecmāmiņa jūs pieskatīs, tikai esat paklausīgi.
Toreiz mums nebija ne jausmas, ka viņa dodas prom uz ilgu laiku.
– Mamma teica, ka atgriezīsies pēc pāris mēnešiem. Es neticu, ka tā notiks, reiz vakariņu laikā sacīju brālim.
Mamma pastāvīgi rakstīja, ka daudz strādā un drīz būs mājās. Bet man šķita, ka tas turpināsies ilgi. Brālim ļoti pietrūka mammas, viņš dažkārt stundām pēc sarunām WhatsApp bija tāds nekāds…
Viņa devās uz Itāliju, kur atrada darbu kā vecu cilvēku aprūpētāja. Sākumā viņai bija grūti: sveša valsts, nepazīstama valoda, viss jauns. Bet mamma nezaudēja možu garu. Viņa palīdzēja cilvēkiem mājas darbos, gatavoja ēst un pieskatīja bērnus.
Dažādas ģimenes, dažādi apstākļi – viņa to visu darīja mūsu labā. Es joprojām atceros, kā viņa smaidīja, runājot skaipā, neraugoties uz sāpēm un skumjām. Viņa teica, ka ļoti ilgojas pēc mums, saviem bērniem…
Radinieki mums palīdzēja, bet neviens nevarēja aizstāt mammu. Tante Olga nāca reizi mēnesī, lai palīdzētu omītei mājas darbos. Večiņai kļuva arvien grūtāk tikt galā vienai.
Tā pagāja 12 gadi. Pateicoties mammas pūlēm, mēs ar Andreju saņēmām pienācīgu izglītību un jumtu virs galvas. Bet mamma nesteidzās atgriezties.
Vaicāju Andrejam, kā būtu, ja mēs iekrātu naudu un izremontētu māju, lai mammai sagādātu pārsteigumu.
– Lieliska ideja! Bet tas būtu negodīgi izmantot mammas naudu. Mums pašiem būtu kaut kā jātiek galā, Andrejs pauda.
Sākām krāt pat no nelielām summām, ko mamma sūtīja. Mūsu vecajai mājai bija nepieciešams remonts. Katru reizi, kad mamma zvanīja, viņa jautāja, vai ar mums viss kārtībā. Pat ja teicām, ka mums visa kā ir gana, viņa tik un tā pārskaitīja vairākus simtus eiro mēnesī.
Jau vasarā mēs ar Andreju sākām gatavoties Ziemassvētkiem. Strādājām, meklējām remontam nepieciešamos materiālus, krāsojām sienas, līmējām tapetes, darījām visu, ko varējām. Mūsu mērķis bija pabeigt mājokļa renovāciju, pirms mamma ieradīsies brīvdienās.
Vairākas reizes jautāju vecmāmiņai, vai mamma patiešām atbrauks. Andrejs gribēja viņai parādīt, ka esam izauguši un kļuvuši neatkarīgi. Mēs darbojāmies kā komanda.
Kādu dienu mamma atsūtīja ziņu: “Drīz būšu mājās. Centīšos ierasties līdz svētvakaram, tiekamies!”
Atbraucot, viņa atnesa milzīgus maisus ar dāvanām, kā arī itāliešu šokolādi un vecmāmiņai izšūtu blūzi. Bet viņas reakcija, ieejot mūsu mājā, bija nenovērtējama. Viņa sastinga un izplūda asarās.
– Vai jūs abi to paveicāt, lai iepriecinātu mani?
– Mēs nolēmām, ka ir pienācis laiks, mammu. Tu teici, ka brīvdienās atbrauksi.
– Sakrājām naudu un nopirkām remontam nepieciešamos materiālus. Viss, lai tevi iepriecinātu.
– Es nespēju tam noticēt… Tas ir neticami. Jums nav ne jausmas, kā es ar jums lepojos!
Tajā brīdī es sapratu, ka Ziemassvētkos patiešām notiek brīnumi. Galvenais brīnums ir tavi mīļie, kuri šādos brīžos ir tev līdzās. Mēs bijām kopā neraugoties uz visām grūtībām, un tas nozīmēja visu.
Tagad mamma atkal ir kopā ar mums, tiekamies ne tikai svētkos, bet teju katru dienu. Šis stāsts mums atgādina, cik svarīgi ir atbalstīt savu ģimeni pat tad, ja esam tālu prom cits no cita, un atrast laiku saviem mīļajiem.
Patiešām aizkustinošs stāsts, vai ne? Būsim priecīgi par taviem komentāriem. Neaizmirsti arī atzīmēt rakstu ar “patīk” un dalies ar to sociālajos tīklos!
